Savā grāmatā, Unconventional Business (Netradicionāls Bizness), es raksturoju piecus soļus, lai attīstītu veselīgu, ētisku kultūru uzņēmuma vai organizācijas iekšienē.

Vārdam "rezerve" ir vairākas nozīmes un pielietojuma veidi. Tas, piemēram, var nozīmēt to niecīgo starpību, kad, ja kaut kas ir zem minimālā daudzuma, tad kaut kas nevar notikt vai arī turpmāk nav vēlams jeb iekārojams. Tā var būt robeža starp peļņu un zaudējumiem. Arī darba vietā. Ja jūsu kontā esošais pašu kapitāls - vērtspapīru vērtība, atņemot to, kas jums jāmaksā par brokeru pakalpojumiem, ir zemāka par uzturēšanas rezervi, brokeru sabiedrība var pieprasīt "papildus nodrošinājumu". Tas investoram var likt vai nu likvidēt savu pozīciju, vai arī veikt papildus investēšanu.

Vairāki mani draugi saskārušies ar izmaiņām darba dzīvē. Viņi nav tikko uzsākuši savas karjeras, bet pieredzējuši darbinieki, kuri saviem uzņēmumiem veltījuši būtisku dzīves daļu. Daži ir saņēmuši būtiskas bonusu paketes par veikto ieguldījumu, bet pat "zelta rokasspiediens" nevar pasargāt no neskaidrības nākotnē.

Daudzus gadus man ir bijusi privilēģija - un izaicinājums - būt par mediatoru vairākos biznesa partneru strīdos. Vairumā gadījumu risinājuma meklējumi nav ne viegli, ne patīkami, bet ļoti nepieciešami. Kad kāds sajūt, ka partneris izturas necienīgi, attiecības var kļūt nepatīkamas ļoti īsā laika sprīdī.

Lai atrastu paraugu panākumu gūšanai mūsdienu darba vidē, mums nav jālūkojas tālāk par cilvēku ķermeni. Slimības bieži vien ir sekas tam, ka kāda ķermeņa daļa nedarbojas adekvāti vai pat nedarbojas vispār. Iedomājieties visādi citādi veselīgu ķermeni, bet bez sirds vai smadzenēm, kuras regulē visa ķermeņa funkcionēšanu. Pat, ja visi citi orgāni ir pilnībā funkcionāli, dzīvība bez kāda no svarīgajiem orgāniem, ir neiespējama.

Šogad kristietības vēsture atzīmē 500. gadadienu kopš Eiropā sākās Reformācija. Reformācija pārmainīja Baznīcu, iespaidoja Rietumu civilizācijas attīstību un tās mācības par aicinājumu. Šāds skatījums uz darbu atveseļoja tirgus vidi. Ir vērts apsvērt, kā Reformācija revolucionarizēja to, kā mēs varam attiekties pret darbu.

Kāpēc jūs ejat uz darbu? Lai saņemtu algu? Mēs visi to darām - ir labi, ja ir nauda, lai nopirktu ēdienu un apģērbu, uzpildītu degvielu auto, apmaksātu rēķinus, varbūt nedaudz investētu nākotnei, un, cerams, ka vēl kas paliek pāri patīkamām aktivitātēm. Bet vai tas ir vienīgais iemesls, kāpēc ejat uz darbu?

Mūsdienās mēs pieņemam, ka ambīcijas, uzpūsts ego un vadīšana sader kopā kā olas dzeltenums ar baltumu un čaumalu un sastāda svaigu olu. Līderi izmisīgi cenšas panākt savu kompāniju un personīgo interešu īstenošanu, tik ļoti, ka spēcīgs ego šķiet pat nepieciešams, lai realizētu ambīcijas. Patiesībā viņu valdes un akcionāri bieži vien iedrošina ar šādu "lai ko tas arī prasītu" domāšanas veidu, lai kontrolētu vadības taktiku.

Neskatoties uz to, ka daudzus gadus esmu aizvadījis biznesa pasaulē, daži no maniem lielākajiem, pamatīgākajiem atklājumiem par dzīvi un darbu nāk no maniem kovboja gadiem, kurus pavadīju ģimenes rančo Dienviddakotā.

"Nav grūtāki laiki paškontrolei, kā tie, kad gūstam panākumus". Nezinu šīs frāzes autoru, bet, šķiet, ka tajā ir ietverta liela gudrības deva. Panākumiem ir nepatīkama īpašība barot ego, "uzpūst" tos, kuri gūst panākumus ar lepnumu un pārspīlētu pašapziņu.

Meta ķermenis, klausoties balss ziņu no neapmierināta klienta Rodžera, saspringa. Tas, ko viņš dzirdēja, absolūti nebija tas, ko vēlas dzirdēt uzņēmējs: "Met, mums jūsu serviss turpmāk nebūs nepieciešams. Jūsu kompānija šo projektu ir sagrāvusi."

Patriks Morlejs, kurš sarakstīja plaši pazīstamu grāmatu "Vīrietis spogulī" un pirms dažām desmitgadēm kļuva par kristīgo vīru kustības pionieri, ir vērīgs cilvēces vērotājs. Nesen viņš blogā uzsāka rakstīt par kādu "neparasti veiksmīgu biznesmeni un svētbijīgu filantropu" savā pilsētā:

Kad jūs pēdējo reizi esat piedevuši kādam, kurš pret jums izturējies slikti? Kad jūs pēdējo reizi esat gājuši pie kāda, lai lūgtu piedošanu?

Šie jautājumi var būt izaicinoši, jo starp daudzām lietām, kuras mums jādara biznesa un profesionālajā vidē, piedot un lūgt, lai piedod, bieži vien ir visgrūtāk. Patiesībā tik grūti, ka cilvēki no tā izvairās pilnībā. Mēs turam ļaunu prātu un ārstējam sāpes tā vietā, lai mēģinātu atjaunot attiecības.

Neilgu laiku atpakaļ biznesa līderis Kevins pieminēja, ka konstatējis, ka sācis pierast pie fakta, ka bieži vien esot telpā vecākais. Tāpat, kā kādreiz lūkojies uz vecajiem, tagad kļuvis par vienu no tiem, un tagad citi raugās uz viņu, lūkojot pēc padoma. Šī realitāte, viņš piebilda, var būt gan glaimojoša, gan biedējoša.

Vai varat iedomāties kādu personu, kura ir patiesi pazemīga? Vai arī kādu personu, kura ir vislielākajā mērā veiksmīga un tomēr pazemīga? Vai varat kādu šādu personu iedomāties?

Iespējams, esat dzirdējuši jautājumu, kurš tiek uzdots neskaitāmas reizes: “Kāda ir Ziemassvētku patiesā jēga?” Tam var būt tikpat daudz atbilžu, cik ir atbildētāji. Ziemassvētku vērojumi var atšķirties atkarībā no nācijas, kultūras un mājsaimniecības veida, bet parasti tas ir laiks, kad ģimenes un draugi sanāk kopā, bauda labu ēdienu, apmainās ar dāvanām un vēro, kā tuvojas vēl viena gada noslēgums. Daudziem tas nozīmē jautrību un svētku laiku, citiem skumjas vai depresiju, atgādinot par zaudēto vai sāpēm.

Dzīvi var salīdzināt ar amerikāņu futbola vai basketbola spēli, vai, iespējams, ar futbola spēles pēdējām minūtēm. Kādā brīdī tiek sasnigts pēdējais periods. Jūs esat noguris, iespējams, nedaudz savainots, bet joprojām uz tablo vēl ir spēles laiks. Vēl priekšā ir izspēles. Iespējams, spēles svarīgākās izspēles. Te izšķiras, vai jūs uzvarēsiet vai zaudēsiet cīniņu.

Kā jūs jūtaties, sajūtot, ka kāds/kāda nav patiess, kad redzams, ka cilvēks ir uzlicis “masku”, lai atstātu vēlamo iespaidu uz klātesošajiem?

Dažķārt šāda izturēšanās var tikt raksturota kā liekulība. Skatoties filmu vai apmeklējot teātra izrādi, mēs akceptējam tēlošanu, jo tāds ir aktieru darbs. Viņi attēlo raksturus, tēlus, kas ir pilnīgi atšķirīgi no viņu patiesās būtības, bet mēs saprotam, kāpēc viņi tā rīkojas.

Kā katru gadu, kad tas tuvojas noslēgumam, mēs nereti ievērojam interesantu paradoksu. No vienas puses ir vēlme koncentrēties šajās pēdējās nedēļās, lai sasniegtu gada mērķus, kvotas un nekavētu termiņus. Tajā pat laikā daudzo tuvojošos svētku pasākumu dēļ ir viegli zaudēt fokusu uz uzdevumu paveikšanu. Šo laiku varam saukt arī par “apjukuma sezonu.”

Tuvojas Pateicības diena, kad cilvēki daudzās zemeslodes daļās uz mirkli apstājas savā drudžainajā, nogurdinošajā darba skrējienā un pārdomā, kādēļ un par ko ir vērts pateikties. Domājot par savu dzīvi un karjeru, man izveidojās šāds saraksts ar iemesliem, kādēļ jūtos pateicīgs: